Valdemāra vīzijas. Vīzija Nr.1 "Galva"

 Par autoru: Pēteris Krutulis, Jāņa Mutuļa darbaudzinātājs un iedvesmas avots. Dzimis 1972.gadā, skolojies Aknīstes vidusskolā, pēcāk studējis LSPA sporta vadību. Īsu laiku strādājis Rīgas 2.ugunsdzēsības depo, pāris gadus profesijā, bet kopš 1998.gada maizi pelna sporta žurnālistikā. Rakstnieks-amatieris, Lielā Kristapa kandidāts 2002.gadā par labāko īsfilmas scenāriju. Šis ir pirmais darbs P.Krutuļa īsstāstu krājumā "Valdemāra vīzijas".

Vīzija Nr.1 "Galva"

Valdemārs pamodās agri. Lai arī sajūta par piedzīvoto nāves pļauju tā īsti viņu nekad nebija pametusi, viņš gulēja gluži kā lācis un jau vairākas dienas no vietas modās ar sajūtu, ka viņa dzīvē tomēr vēl varētu atgriezties ierastajās sliedēs. Pēdējo pusgadu viņš bija pavadījis Dienvidaustrumāzijā, kur īsti nebija gada laiku, ziemas apģērba, darba vides spiediena un agresīvu velofašistu. Valdemārs nebija nekāds modīgais ekspats un šajā siltajā un mitrajā pasaules nostūrī viņš bija nonācis apstākļu spiests. Lai kā viņš centās vainot tikai sevi pie personīgās dzīves neveiksmēm, kas eskalējās tieši pēdējās trīs nedēļās pirms izlidošanas uz Taizemi - no prāta neizgāja Līga, kas bija patiesā vaininiece viņa dzīves lielākajam murgam. "Gan es vēl tikšu Tev klāt, iesvīdusī lāčauss Tu tāda...": Valdemāram grūti nācās valdīt emocijas.

Lai gan patiesības labad jāsaka, Valdemārs Taizemē jutās diezgan ērti. Viņa gandrīz 100kg smagais tēls izcēlās uz kalsno tajiešu fona un tas lieti noderēja tirdzniecības darījumos. Retas bija tās reizes, kad viņa, objektīvi vērtējot, diezgan neizdevīgajiem piedāvājumiem bailīga tajieša balstiņa teica nē. Tā bija patīkama atšķirība no biznesa vides dzimtenē. Te daudz nevajadzēja kalkulēt - sakraujot pikapa piekabē kokosriekstus un veiksmīgi tos notirgojot britu tūristiem, varēja dzīvot zaļi. Lai Līga iet dirst, labāk esmu pirmā flauta Taizemē, nekā viens no daudzajiem flautētājiem dzimtenē. Izsverot situāciju - nākotne Taizemē rādījās skaistās krāsās. Vismaz tā Valdemāram šķita. 

Dievs ar visu, pietiek sapņot - nodomāja Valdemārs, izstaipot locekļus, un laiski izvēlās no gultas. Dienas plāns bija vienkāršāks par vienkāršu - brokastis, kafija un pelnīt piķi. Pirmos divus plāna punktua Valdemārs izpildīja visai ātri - cepta ola un bekona grauzdiņi brokastīs, ātrā tajiešu kafijas versija un cigarete uz balkona.  Kāds nepatīkams pārsteigums! Uz balkona - nu jau kārtējo rītu - izsalcis pērtiķu pārītis mēģināja izmangot Valdemāram mango šķēli. Pērtiķēni gan bija visai mīlīgi un stāsta varonis, raugoties uz to aktīvajiem centieniem, tik tikko manāmi smīnēja. 

Smīns lēnām sašķobījās šausmu un atriebības pilnā grimasē... Atkal un atkal Valdemārs prātā vēlreiz pārlika scenāriju, par kuru bija domājis jau no pirmās dienas, kad šie dieva aizmirstie radījumi ieradās uz viņa balkona.  Būs sūdi šā kā tā, viņš nodomāja, paķēra uz galda nolikto zobenu un atvēzējās. 

--- Šīs ir stāsta beigas---

Paplašinātais nobeigums lasītājiem ar ierobežotu iztēli: "Pie viņa kājām novēlās divas svaigi cirstas galvas."