Rubrika "Intervija ar īpašnieku" / Nr.4

'Īsti tīģeri ēd gaļu!' - ar šādu frāzi mūs saigaidīja pavāre Taigarēnu komandas treniņcentra ēdamzālē. Pats komandas īpašnieks nedaudz kavējās ar tikšanos, bet tas ir labi saprotams - Aigars T. līdzjutēju un kolēģi vidū zināms kā 'vīrs ar daudzām sejām' - basketbola, futbola, avangarda performanču cienītājs un, nebaidīšos šī vārda, meistars gandrīz it visā.

Interviju gribētu sākt ar novēlējumu saglabāt rezultativitāti līdz sezonas beigām!

Varbūt sākšu ar pašiem pirms-sākumiem. Ne visiem ir zināms, tas ka skolas laikā Jums izdevās vadīt leģendāro kulta komandu Vikingu Vilki. Varbūt varat pastāstīt – tā teikt no vēstures apcirkņiem – par šo sporta pieredzi un kā tā ir palīdzējusi Taigarēnu vadīšanā?

Jā, bija un ir tāds fakts. Atceros, kā kopā ar GM (Ginters Māris) gājām iepirkt pelēku trikotāžas ietērpu, lai varētu apģērbt savu komandu. Ar melnu krāsas flakoniņu ielikām tērpos un vienlaicīgi komandā visu savu būtību. Man jau no pirmssākumiem ir gribējies komandā ieviest to pirmatnējo un neatkārtojamo faunas burvību. Un kā jau jūs, kungs, redzat, tad es nekur neesmu atgājis no saviem principiem. Tie ir šeit un skaidri (ne skaidrā) nolasāmi manis radītā zīmolā, ar ko es ļoti lepojos. Zinu, ka ceļš nav viegls, bet ir jāatver sava sirds un jāieskatās, kas tajā mājo, tad var radīt brīnumu lietas.

Pārejot no bērnības uz tagadni – komandu īpašnieku vidē esat zināms kā ‘ļoti konkrēts cilvēks, kas runā tiešu valodu’ [red.piezīme Avots ir Saeimai tuvu stāvošs cilvēks]. Vai šis tiešums jums nav iemantojis skauģus arī basketbola līgā? 

Jā, bija un ir tāds fakts. Bet tas tieši mani baro (pārnestā nozīmē, protams), jo vairāk būs skauģu, jo augstākā kalnā es būšu uzkāpis. Jo vēl vairāk būs skauģu, jo vēl augstākā kalnā būšu uzkāpis. Tā mēs varētu turpināt un turpināt. Un zieniet, kungs, jo augstāk tu kāp, jo mazāki cilvēki lejā paliek, jo augstāk tu kāp, jo tālāk paveras skats!

Ņemot vērā, ka esat viens no panākumiem bagātākajiem komandu īpašniekiem līgā, daudzi fani jautā, kas ir Jūsu panākumu pamatā – kā motivējat sevi?

Eju vannā. Siltais ūdentiņš tek, buļ, buļ un nomierina prātu, dvēseli, miesu. Nav jābūt bagātam, lai var atrast vannu, kurā pieliet ūdeni. Saprotu, ka mana vanna ir apmēram vidusmēra dzīvokļa izmērā un ar simtu divdesmit zelta ķepiņām (arī mans izgudorjums, lai komandai stimulētu zvērīgo noti), bet nevajag jau lielu to vannu, galvenais, ka ir. Un ja būs dvēsele un prāts atbrīvots, tad savu iekšējo dzīvnieku ik viens var sevī sameklēt un tad jau atliek tikai, vai varēsi nomedīt to zvēru vai nē.

Jūsu vadītās komandas vienmēr ir izcēlušās ar augstu komandas garu un arī agresivitāti laukumā- vai var padalīties ar kādu padomu kā motivēt spēlētājus?

Protams, ne vienmēr palīdz relaksācija, vajag arī spērienu pa dirsu (ha, ha, velku analoģijas ar neseno pretinieku, mazdirsiņu, ha, ha). Mums ļoti palīdz dažādi kokteilīši, ko regulāri dodu saviem spēlētājiem. Jā arī pats dzeru.

Pagājušajā gadā Taigarēni gandrīz kļuva par čempioniem. Tādēļ līdzjutēju gaidas no komandas ir lielas - kā tas izpaudies sabiedriskajā dzīvē, transportā un citās vietās?

Komandas līdzjutēji bija ļoti satraukti, dusmīgi un sašutuši. Pēc nepabeigtās sezonas, valdīja milzīgs dvēselisks tukšums. Dzirdēju, ka daži pat kļuva par veģetāriešiem (ceru, ka tās tomēr ir baumas), tik drausmīgs tas tukšums bija. Bet nu nācās tam tuksnesim pārkāpt pāri un iet (faktiski braukt, komandas spēlētājiem uzdāvināju Hiluksiņus, lai motivētu) tālāk. Pirmajās nedēļās un draftā bija milzīgs stress, milzīgs. Atceros, kā man rokas trīcēja un tas nebija no dzeršanas.

Ārpus basketbola esat labi zināms kā futbolists un avangarda performanču cienītājs. Vai ir kādi aspekti no šīm divām – visai pretējām dzīves sfērām – ko esat pārnesis uz Taigarēnu basketbola klubu?

Jā, bija un ir tāds fakts. Šeit runa ir par dzīves uztveri, citam tās ir maukas, citam dibeni un sūdi, citam papist, cits vispār nezin kas ir. Tur jau tas sāls, kā tu, kungs, uztver lietas. Ja ieciklējies uz sūdiem, tad būs tikai sūdi un tik viegli ārā netiksi. Staigāsi apkārt brūns un nosmērējies. Vai arī pisīsi maukas un kur tālāk? Paliksi kaut kur ārpus plejofa un neviens tevi negribēs. Ir jādomā arī par ģimeni. Jāskatās plašāk aiz apvāršņa. Tā arī es skatos uz lietām ļoti plaši, kāpju kalnā un skatos. Tikai tā var atrast to pareizo balansu un līdzsvaru, kas nepieciešams īstenam uzvarētājam.

Intervijas beigās gribētu parunāt nedaudz ārpus basketbola. Jau minējāt, ka esat nācis no futbola vides. Kāpēc pametāt futbola karjeru – un vai tas nav saistīts ar zaudējumu FK Aizkraukle Kick-off čempionāta pusfinālā 2008.gadā? Vai saredzat lielākas biznesa iespējas basketbola biznesā?

Bizness visur ir vienāds, kundziņ! (Neliela pārdomu pauze) Šķiet, ka Aizkraukle toreiz bija nelegāli bruņojusies ar lauku zēniem no Zalves. Bišku tāds viltīgs GM triks, kurš mani toreiz samulsināja. Ar šīs dienas acīm raugoties, mēs to komandu būtu izformējuši, bet nu biju jauns vēl..  Atceros, mēģinājumus zalveniekus pārvilināt uz savu komandu, šķiet viņi togad atteica, neatceros precīzi. Bet nu paši vainīgi, kur viņi tagad ir? Droši vien lasa kartupeļus, kaut kur Polijas laukos (saldi smiekli). 

Mūsu apkārtrakstu lasa arī daudz Ķīnas fanu – atvainojiet, bet dažkārt saņemam arī šādus jautājumus. Kuram no spēlētājiem ir garākais luņķis? Vai variet ko komentēt?

Nu šeit viss ir skaidrs, vajadzētu uzlikt fonā komandas biedru mīļāko gabalu Samwell - "What What (In the Butt)" un jūs jau nojautīsiet, kurš tas ir (saldi smiekli ar murrājošu pieskaņu)..

Bet, ja mērām komandai kopumā, tad viennozīmīgi redzēsiet, kurai komandai ir visgarākai. To norāda turnīra tabula, tā ir kā aksioma, kā dabas likums. Mums komandā ir īsti dabas tēviņi, kas zina, ko nozīmēt uzvarēt!